Iepriekšējā sērijā es aizmirsu piebilst kādu interesantu detaļu. Kad es nožāvos zālē un kādu laiku necēlos, no ielas pretējās puses pienāca garāmgājējs un līdzjūtīgi apjautājās, vai ar mani viss ir kārtībā. Es viņam apgalvoju, ka ir bijis arī sliktāk (kas ir taisnība) un ka es it kā varu paiet (kas arī ir taisnība).
Gulēju es slikti. Kāja sāpēja stipri, neskatoties uz zālēm. Pie ārsta uzreiz negāju, cerot uz slaveno "gan jau", un turklāt agri no rīta nākamajā dienā mani gaidīja tūre pa augstieni. Ļoti negribējās no tās šķirties (lai gan, šķietami, palikt bez kājas būtu daudz bēdīgāk). Galu galā es piecēlos pusastoņos no rīta (man neredzēts agrums). Aizkliboju ar laika rezervi uz Rabbies Cafe, kas atrodas ļoti tuvu centram, no kurienes startē tāda paša nosaukuma kompānijas tūres. Kā izrādījās, mikroautobusu tur stāv gandrīz desmits, un pa vienu maršrutu brauc pat vairāki. Man paziņoja šofera-gida vārdu, kas izrādījās Stefans. Onkulis, neliela auguma, pusmūžā, ar rumpja pārpalikumu un matu trūkumu uz paurīša, izrādījās liels joku plēsējs un sāka spridzināt jau no paša starta. Man ir aizdomas, ka gidus tieši tādus arī audzē, vienalga, kur viņi tur vispār rodas.
Kopā ar mani busiņā ieleca bars jaunu indiešu, pāris Kataras indiešu un divi Malaizijas ķīnieši, ar kuriem man izveidojās vislabākais kontakts. Es, protams, būtu devis priekšroku mazāk eksotiskiem ceļabiedriem: nevis aiz rasistiskiem apsvērumiem, bet drīzāk komunikācijas viegluma dēļ. Kā zināms, jo tālāk no ziemeļiem, jo skarbāks akcents un nesaprotamāks kultūras kods.
Es palūdzu sev krēsliņu tā, lai varētu kaut nedaudz iztaisnot kāju, kura tāpat nekādi nespēja atrasties saliektā stāvoklī, un ceļojums sākās.
Kādā ziņā man paveicās, ka staigāt vajadzēja ne pārāk daudz un ka nebija grandiozu plānu haikingam pa kalniem. Kaut kas tāds man būtu nu pilnīgi ne pa spēkam. Es jau tāpat pirmajā pieturā, kur izdevās atrast aptieku, palūdzu elastīgo saiti locītavai.
Pirmā pietura izrādījās neliela pilsētiņa ar patīkamu katedrāli bez jumta un leknu dārzu. Akcents, kā jau man tika solīts, skotiem bija pilnīgi neiedomājams, un es kādā brīnumainā kārtā sapratu vienu vārdu no desmit. Par laimi, ar to tomēr šā tā pietika lietai, bet ko darīt cilvēkam bez manas pieredzes, kurš angļu valodu izmantojis tikai sporādiski, man nav ne jausmas. Interesanti, ka Stefanu saprast nebija absolūti nekādu problēmu. Domāju, ka viņus ne tikai tādus atlasa, bet tieši arī trenē, citādi nav skaidrs, ko lai tūristi iesāk.
Stefans uzreiz lika saprast, ka viss, kas atrodas zemāk par Skotiju, saucas Mordora, un tur bāzties nav ko. Arī turpmāk viņš nekautrējās iespraust jociņus par angļiem pie katras izdevības un bez tās. Iespējams, ne bez nolūka uzkarsējot mūsu stereotipus par skotu nepatiku pret saviem iekarotājiem.
Kas attiecas uz kompresijas saiti, tad to es dabūju un uzvilku uz ceļgala. It kā kļuva labāk. Mans prāts vēl joprojām bija ļoti nemierīgs par notikušo, taču es, kā pieredzējis jātnieks, to nedaudz iegrožoju. Kā nekā dzīvoju jau ne pirmo gadu desmitu un esmu iemācījies saprast savus tarakānus, dēmonus un tektoniskās nobīdes no satricinājumiem. Mana pieredze teica, ka es, visticamāk, esmu sastiepis mediālo saiti. Ātra ieguglēšana parādīja, ka nekādu saišu sastiepumu nav, bet gan ir plīsumi — daļēji vai pilnīgi. Pirmajā gadījumā sadzīšanas periods ir nedēļa un vairāk, bet otrajā — mēnesis, un kustīgums ir ļoti ierobežots, bet rehabilitācijas process ir smags un čakarīgs.
Bija skaidrs, ka pašā sliktākajā gadījumā es zaudēšu prieku par atvaļinājumu pilnībā, bet vienkārši sliktajā — lielu tā daļu. Bet pašā labākajā gadījumā man bija cerība jau pēc dažām dienām staigāt kā cilvēkam. Kaut kādu cerību deva tas, ka kāja pa nakti nebija pietūkusi, hematomas nebija manāmas, un, lai gan es neko nesaprotu no medicīnas, tas mani iedrošināja. Es ļoti cerēju, lai gan bez pārmērīga optimisma, ka nedēļas vai divu laikā viss sadzīs un es varēšu rāpot pa kalniem, kā biju plānojis. Ja ne Skotijā, tad vismaz Rumānijā.
Pagaidām gan nācās iztikt ar to, kas ir. Es klibodams, lēni un drūmi vilkos pa apkārtni pēc tam, kad ārā bija izlīduši visi pārējie tūristiņi. Pie tam mūždien sevi nežēloju un, lai gan nojautu, ka labāk vajadzētu būt uzmanīgākam, tik un tā ar šādu traumu, sāpēm un nesaliecamu kāju pamanījos noiet vairāk nekā 10 km katru dienu, un, jo tālāk, jo vairāk šis cipars auga. Bet šī pirmā diena pēc traumas bija pavisam ne vienkārša.
Tā sākās ar to, ka mēs izbraucām no Edinburgas. Pa ceļam Stefans paskaidroja, ka piemineklis centrā, kas atgādina gotisku baznīcu, patiesībā ir veltīts rakstniekam Valteram Skotam, droši vien galvenajam Skotijas rakstniekam. Smieklīgi, kā savijas likteņa pavedieni, bet tieši Deniss, pie kura es pēc tam lidoju uz Rumāniju, bija lasījis Valteru Skotu un pat lasa šajā pašā brīdī! Droši vien vienīgais no visiem maniem bezsaistes paziņām, kurš izlasījis čupu klasiskās literatūras.
Nākamajā sērijā es beidzot pāriešu no savām ciešanām pie tā, ko redzēju un uzzināju tūrē (ko atcerēšos). Piezīmes atkal neveicu, šoreiz satrauktā dvēseles stāvokļa dēļ. Jūs arī uzzināsiet, ko es ienīstu ceļojumos un kāpēc patstāvīgas valsts izpētes vietā es nopirku tūri.